"Kam vēl ir tik forša darba vieta! Kad apnīk strādāt ar linu, paņemu
vilnu, un tā es te sēžu, adu vai tamborēju – dārzā saulītē kājas
sacēlusi, citreiz jūrā iemērkusi," teic tekstilmāksliniece Līga Baumane.
Pēc desmit Vācijā pavadītiem gadiem viņa atgriezusies Kurzemē,
Pāvilostas pusē – Strantes ciemā, lai atgūtu sajūtu, ka ir savā vietā,
starp savējiem, un darītu to, ko mīl. Pāvilostā Līga izveidojusi savu
uzņēmumu Didamm – viņa darina lina izstrādājumus ar
paštamborētām mežģīnēm un veido kolekcijas gan mājai, gan dārzam un
pludmalei. "Te apvienojas nostalģiska atsauce uz tradicionālajiem
rokdarbiem ar mūsdienīgu redzējumu," saka māksliniece.
Ar mākslu iztikt nevarēja
Strantes ciema Dižarāji bija pamesta lauku māja ar plašu dārzu, to Līga
Baumane ar savu ģimeni iegādājās pirms trim gadiem. Kādreiz viņai
piederēja īpašums Pāvilostā, diemžēl iepriekšējās krīzes gados nācās to
zaudēt. "Dižarājos atjaunošanas darbi noris pakāpeniski un prātīgi. Te
nebija nekā, tikai sienas. Pirmajā gadā ielikām logus un durvis,
nākamajā gadā izgāzām liekās sienas iekštelpās un izgrābām trīs
konteinerus ar piedrazoto uz grīdām, tad ielikām jaunas grīdas. Tā kā es
šeit spītīgi gribu būt, tagad pakāpeniski remontējam telpas. Ūdeni
ievilkām. Vēl liels darbs ir priekšā, bet esmu apņēmības pilna to
izdarīt," māju izrāda Līga. Liepājā viņai ir dzīvoklītis, un par auksto,
vējaino sezonu vietā, kur pa virtuves logu redzama jūra, saimniece
teic: "Šeit turēšos, kamēr izturēšu. Rudenī, vētru laikā, te ir skarbi.
Pēc pēdējās vētras gāju logus mazgāt, sāļais ūdens tādām šļakatām sists,
ka pat 300 metrus no jūras stikls bija kā ar matētu līmplēvi
aizlīmēts."
Darbnīca māksliniecei neliela – vienā stūrī auduma baķi, pie loga ar
skatu uz dārzu – šujmašīna, blakus lielas lādes ar lina gultas veļas
komplektiem, dvieļiem, galdautiem, sedziņām. Viss jūras un pasteļa
toņos. Saimniece mūs aicina dārzā uz kafiju un pašas gatavotiem burkānu
un ābolu salātiem, šiem salātiņiem esot Līgas "bērnības garša". Mūs
pavada divi viņas četrkājainie draugi: Kane korso šķirnes pārstāve
Denīza un sīciņais Amis, kam ap kaklu kopā ar siksniņu ir divas virtenes
dzintara kreļļu, dzintariņi tepat, jūras krastā, lasīti. Kuram sunim
vēl tāda greznība?! Bet par suņiem būs atsevišķs stāsts.
"Mēs esam liela ģimene: mans dzīvesbiedrs, trīs mani bērni, trīs
mazbērni. Bet pārsvarā esmu šeit viena, jo visi kaut kur strādā. Taču
vasarā rīkojam lielas talkas, un katrs te pieliek roku," pastāsta Līga.
Viņa ir "Rīgas meitene", bet, kā jau daudziem rīdziniekiem, saknes ir
laukos. "Tēvs ir no Jelgavas, mamma no Liepājas puses. Radi mums ir no
Durbes un Kazdangas līdz pat Jūrkalnei. Kurzemē man vienmēr bija vasaras
mājas. Kurzeme ir tuva, un Pāvilostā bija mantots īpašums, kuru es
izbūvēju un vienubrīd tā bija pastāvīgi dzīvojama māja," stāsta Līga.
Viņa ir pabeigusi J. Rozentāla mākslas skolu, pēc tam Latvijas Mākslas
akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu. "Ar mākslu esmu saistīta no desmit
gadu vecuma," viņa saka. Vienu gadu pirms studijām Līga nostrādājusi arī
kombinātā Māksla, kas tolaik bijusi labākā austuve Latvijā: "Gribēju
pieredzi iegūt, stellēs pasēdēt, jo, Rozentāla skolu beidzot, mēs visi
esam gleznotāji, Dāvida galvu varam kaut aizvērtām acīm uzzīmēt, bet man
vienmēr ir gribējies tekstilu. Tāpēc saņēmu dūšu un akadēmijā aizgāju
uz tekstila nodaļu."
Studiju laikā – 90. gadu sākumā – piedzimuši pirmie divi bērni. 2001.
gadā – trešais. "Tas bija juku laiks, un tā sanāca, ka bērnus man nācās
vienai audzināt. Bija svarīgi nopelnīt naudu un iztikt, un ar mākslu to
nevarēja," atzīst Līga.
Nepārmest laikam
Turpmāk Līga Baumane vairākus gadus darbojusies biznesa jomā, un, kā
pati saka, – "pat labi gāja". "Tiesa, tas bija tik tālu no mākslas, ka
biju devusies lauciņā, kas pilnībā nav mans. Protams, ja ir jābaro bērni
un naudu vajag, mēs, sievietes, iemācīsimies jebko. Varam staigāt arī
cietos biznesa kostīmiņos ar laptopu padusē," tā Līga.
Taču ekonomiskās krīzes laikā 2009. gadā no Baltijas valstīm aizgāja
daudzi starptautiski uzņēmumi. "Darbs izputēja, un krīzes gados
pazaudēju arī savu skaisti izbūvēto māju Pāvilostā. Man bija kredīts, jo
darbā nauda nāca laba un bija iespēja maksāt. Protams, augstskolā mums
neviens finanses nemācīja, un mēs esam tā paaudze, kura ar finansēm
varbūt rīkoties nemācēja. Es negribu pārmest laikam – laiki bija tādi.
Kredītus deva visiem, un ne es vienīgā tāda..." saka Līga un piebilst:
"Bet pagātne aizgājusi, un kļūdas pieder pie tā, lai mēs kaut ko
saprastu un attīstītos tālāk."
Tas māksliniecei bijis depresijas laiks. Vecākajai meitai bijusi jau
sava ģimene, dēls – vidusskolnieks, bet jaunākā meita mācījās otrajā
klasē. Atbildība bija jāuzņemas ne tikai par sevi. "Tolaik daudzi brauca
uz ārzemēm. Es sev teicu: nē, es no Latvijas prom nebraukšu!
Izkārpīšos, es varēšu. Bet cik ilgi spītēsies, ja reāli nav kur dzīvot,
nav ko ēst? Aizbraucu ciemos pie draudzenes Vācijā, kura tur bija
aizprecējusies. Braucu izvēdināt savu drūmo garastāvokli. Sākumā domāju –
uz gadu, uz diviem, ātri sapelnīšu naudu un tikšu vēl ārā no
nepatikšanām –, bet tā es tur paliku. Paņēmu arī mazo bērnu pie sevis,"
stāsta Līga. Sākumā viņa dzīvojusi Minsterē, vēlāk pārcēlusies un
pēdējos trīs gadus no kopumā desmit Vācijā pavadītajiem dzīvojusi
Šverīnē.
Kad sapratusi, ka vairs neciemojas pie draudzenes, meklējusi darbu. Bet
kāds darbs ir iespējams māksliniecei? Vācu valodu viņa nepārvaldīja,
tikai angļu. Līga atceras: "Sākumā strādāju par mājkalpotāju, gludināju
biznesa kreklus turīgās ģimenēs, tīrīju māju, gatavoju ēst – ar ko nu
ātrumā var nopelnīt. Sāku īrēt pirmo dzīvoklīti. Tad sapratu, ka aiz
cieņas pret zemi, kur dzīvoju, jāapgūst vācu valoda. Atcerējos, kā te,
Latvijā, esam skatījušies uz sveštautībniekiem, kuri te ilgi dzīvo, bet
latviski nespēj parunāt. Kad valodu daudzmaz biju apguvusi, sāku strādāt
par mākslas skolotāju. Pamazām kārpījos atpakaļ tajā virzienā, kas man
vairāk pie sirds. Biju mājskolotāja, kur ģimenēs gribēja, lai bērniem
kaut ko no mākslas pamācu." Pieredze bijusi dažāda. Vieniem bērniem
māksla interesējusi, bet bijušas arī tādas ģimenes, kur skolotājs jūt:
tā ir tikai vecāku iegriba, un puika labāk grib bumbu spert. "Tad nav
lielas motivācijas strādāt. Bet, protams, tas bija vismaz kaut kas manā
virzienā, vismaz zīmulis rokā."
Te arī vietā pieminēt suneni Denīzu. Izrādās, Denīza izceļojusi
saimniecei līdzi visās viņas "trimdās". "Suni īsi pirms krīzes biju
iegādājusies, Denīzai bija daži mēneši. Tas izklausās neprātīgi, bet, ja
dzīvnieks paņemts ģimenē, viss, viņš ir mūsējais – es nevaru suni
pamest patversmē tāpēc, ka man tagad jāemigrē. Atceros, pirmajā vietā,
kur īrēju, viņa gaudoja. Man bija problēmas ar kaimiņiem, tāpēc suni
turpmāk vadāju līdzi mašīnā – tur viņa mierīgi gulēja. Ja bija jāstrādā,
pauzēs izskrēju ārā, izlaidu suni. Viņa gandrīz dzīvoja mašīnā. Mēs
esam izpildījušas visādas "piruetes"," pasmaida saimniece.
Maģiska sajūta
Aptuveni pirms četriem gadiem Līgas Baumanes dzīvē pienācis nozīmīgs
pavērsiens. Sāpīgs, jo viņa traumējusi kāju. "Kritu no riteņa un
sadragāju celi. Notika operācija, pusgadu paliku uz kruķiem. Bet visam
jānotiek, kā tam jānotiek. Laikam visā tā "āzēšanās" ar nemotivētajiem
bērniem bija jābeidz. Sēdēju mājās, domāju, ko darīt, – visas grāmatas
izlasītas, nekas vairs nelikās interesants. Un tā, sēžot dārzā un
nevarot neko padarīt, kad visi vasarā spriņģo apkārt, es paņēmu rokās
kamolīti. Tā sajūta bija pilnīgi maģiska: ak Dievs, kā es varēju desmit
gadus neko nedarīt, tekstilniece būdama! Tai trakajā darba ritenī ne
nieku nebiju adījusi, ne sev, ne bērniem. Asinsbalss teica: tu taču
gribi to darīt! Jo adīt bērnībā es sāku sešu gadu vecumā, pirms
iemācījos lasīt... Tas nekur nebija palicis, tikai sevī nospiests,"
stāsta Līga, viņa turpina: "Tobrīd man jau bija cilvēks blakus, kurš par
mani rūpējas. Un es atļāvos šādu greznību – sāku tamborēt. Sākumā tā
bija vienkārši meditācija, lai kavētu laiku. Darbus parādīju vienai
draudzenei, otrai, viņas saka: feini, tu taču vari vēl kaut ko piedāvāt!
Sapratu, ka tas būs mans jaunais biznesiņš, ja tā var teikt. Patiesībā
tas vairāk ir mīlestības darbs. Es beidzot esmu atpakaļ pie sevis.
Varbūt kādreiz tas izaugs par lielāku biznesu, bet pašlaik varu darīt
to, kas man patīk, un par to vēl saņemt naudu – ja kādam tas ir
vajadzīgs. Jo ne tikai naudā ir jautājums. Es varu tamborēt, likt kaudzē
savus darbus, bet svarīgi, ka ir cilvēki, kuriem mani darbi patīk."
Atpakaļceļu pie mākslas Līga Baumane sākusi ar linu, viņa uzskata –
kokvilna nav latvieša materiāls: "Agrāk latvietim lina autiņš, lina
krekliņš bija pirmais, kas ādai pieskārās, kad bērniņš nāca pasaulē, un
lina palagā ietina arī dzīves pēdējā gājumā. No lina bija gultasveļa,
apakšveļa. Tas ir ļoti veselīgs materiāls, kas karstumā atvēsina, aukstā
laikā silda. Man tas ir arī tāds misijas darbs, cilvēkiem stāstīt, ko
viņi aizmirsuši. Bet izvēle par labu šim materiālam zināmā mērā sākās
sentimenta dēļ, atceroties omītes gultasveļu ar tamborētām vai izšūtām
špicēm un monogrammām. Visas šīs senās, aizmirstās Kaucmindes lietas –
man tas šķiet tik romantiski, tik skaisti! Tādas mājīgas bērnības
atmiņas." Starp mākslinieces darbiem pieprasītākā esot lina gultasveļa
ar dažāda platuma, dažādu rakstu mežģīnēm. Pirmie klienti bijuši
Kalnciema tirdziņā Rīgā, tad dažādos dizaina tirgos, Brīvdabas muzejā,
Zaļā stara norises laikā Pāvilostā. Šogad augustā un septembrī bijis tik
daudz pasūtījumu no privātpersonām, ka caurām naktīm Līga šuvusi un
tamborējusi, acis nepaceldama.
Būšu atkal atpakaļ!
Saikne ar Latviju Līgai nav pazudusi nekad. Vasarās viņa arvien devusies
uz Latviju – uz vienu mēnesi, uz diviem, tad jau uz vasaras sezonu –,
bet lēmumu par pārcelšanos pavisam pieņēmusi šopavasar. Uz to
pamudinājuši arī Covid-19 dēļ pieņemtie ceļošanas ierobežojumi, kad
Līga, par tiem uzzinot, strauji sakravājusi mantas automašīnā,
iesēdinājusi Denīzu un jau marta vidū devusies uz Latviju. Agrā pavasara
aukstumu Dižarājos pārdzīvojusi.
Dižarāju māja stāvējusi tukša gadus trīsdesmit. "Tas sentiments pēc
Pāvilostas, pēc zudušās vietas pie jūras... Tā sāpe bija liela. Visiem
spītīgi teicu: es būšu atkal atpakaļ Pāvilostas pusē. Man teica: beidz,
tu zini, kādas te ir cenas, mēs neko tādu nenopirksim. Piecirtu kāju: es
būšu! Bet – kam mēs ticam, tas arī notiek. Vajag tikai gribēt un
ticēt," uzskata Līga, viņa turpina: "Reiz ar ģimeni Latvijā, braucot
ekskursijā pa piekrasti, ieraudzīju uzrakstu ceļa malā: "Pārdod." Mani
atrunāja, sak, kādos gan brikšņos gribu līst iekšā? Bija rudens beigas,
uz stūra smuki ziedēja miķelīši. Mēs piestājām. Te bija džungļi, viss
aizaudzis ar kokiem. Bet tā noskaņa – rudens pievakare, zeltainie koki,
miķelīši, rietošā saule, zemē āboli sabiruši... Mājai durvis vaļā. Te
kādreiz bijis milzīgs zirgu stallis, jo pāri ceļam ir Strantes muiža.
Piezvanīju, un tā cena mājai, izrādās, nebija liela."
Dārgās cenas esot ceļam otrā pusē, pie jūras, bet vietējie zina, ka
ceļam otrajā pusē jūra grauž zemi. Un vētras laikā tieši pie jūras būt
tiešām ir skarbi. "Cena mājai bija simpātiska. Bet par ko mēs to
restaurēsim?! Iekrātās naudas pietika tikai, lai nopirktu īpašumu, bet
nolēmām, ka to pamazām restaurēsim. Tas mums tagad tāds mūža projekts.
Kredītus gan vairs neņemsim," apliecina Līga.
Viņa nenoliedz: "Protams, es ar savu tamborēšanu to nevarētu atļauties.
Ja mans dzīvesbiedrs mani materiāli neatbalstītu, Latvijā es darbu
atrast nevarētu. Lai cik sirds ir tuva šai vietai – nopūstos un rudenī
brauktu atpakaļ uz Vāciju. Man paveicies ar to, ka man atļauj darīt to,
ko gribu. Ziniet, kas man ir liela vērtība pēc visiem maniem dzīves
kūleņiem? Mana personīgā brīvība gan laikā, gan telpā. Un, ja telpā esmu
to saorganizējusi tā, ka varu dzīvot starp abām valstīm un kad gribu
būt šeit, tad esmu šeit, tad arī laika ziņā gribu būt noteicēja pār to,
cik kurā brīdī strādāju, kad man ir iedvesma." Līgai vēl negribas veidot
biznesa plānu gadam uz priekšu.
Kad braucam prom, mūs pavada arī Amis. Izrādās, šopavasar kucēnu Līga ar
meitu pamanījušas Liepājas tirgū. Sīku kā saujiņa. Tirgus darboņi
suņabērnu piedāvājuši par polšu. Nospriedušas: suns jāglābj! Bet
patversme ārkārtas situācijā ciet. Zooveikalā nopirkušas piena maisījumu
kucēniem, meita visu nakti četrkājaino pabērnu barojusi ar pudelīti, un
te nu viņš ir, lielais Dižarāju rējējs!
Kontakti:
Kādēļ "Didamm"?
Vārds „Didamm” nācis no senas dziesmas,
kas, tāpat kā mūsu darbnīca, radusies pie jūras, un tik ļoti atklāj
latvieša sapņotāja raksturu un ilgas pēc skaistā. Tas ir arī personisks
stāsts par dziesmu, kas nāk līdzi no bērnības.
Es redzēju jūriņā'ji, didam,
Uz akmeņa uguntiņu, didam.
Jūras māte tur žāvēja, didam,
Savu zeltu, sudrabiņu, didam.
Kaut jūriņa, Tu man dotu, didam,
Simto daļu savas mantas, didam.
Es sava'i līgavai, didam,
Zelta saktu dāvinātu, didam.
Zelta saktu, pērļu rotu, didam,
Dimantiņa gredzentiņu, didam.
No jūriņas pārbraucot'i, didam,
Mīļus vārdus parunātu, didam.
No jūriņas pārbraucot'i, didam,
Līgaviņu neatradu, didam.
Dzirdēj' ļaudis runājot'i, didam,
Tā pie cita aizgājusi, didam.
Ņem jūriņa savu zeltu, didam,
Man to vaira' nevajag'a, didam.
Līdz ar manu augumiņu, didam,
Glabā jūras dzelmītē'i, didam.
/Lībiešu tautasdziesma/